Jāņa ev. 11: 32–44
Kad Marija nonāca tur, kur bija Jēzus, un viņu ieraudzīja, tā krita viņam pie kājām, sacīdama: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” Kad Jēzus redzēja raudam viņu un arī tos jūdus, kas bija atnākuši līdz ar viņu, viņš, garā aizgrābts, satraukti teica: “Kur jūs viņu esat nolikuši?” Tie viņam atbildēja: “Kungs, nāc un skaties!” Jēzus raudāja. Tad jūdi sacīja: “Redzi, kā viņš to mīlēja!” Daži no viņiem teica: “Vai viņš, kurš aklajam atdarīja acis, nevarēja izdarīt tā, lai arī šis nenomirtu?”
Tad Jēzus, vēl aizvien aizgrābts, nāk uz kapu. Tā bija ala, kurai priekšā bija nolikts akmens. Jēzus sacīja: “Noceliet akmeni!” Marta, mirušā māsa, viņam sacīja: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” Jēzus viņai sacīja: “Vai es neteicu tev: ja tu ticēsi, tu redzēsi Dieva godību?” Tad tie nocēla akmeni. Un Jēzus, pacēlis acis augšup, teica: “Tēvs, pateicos tev, ka tu mani uzklausīji! Es zināju, ka tu mani vienmēr uzklausi, bet to es sacīju šī ļaužu pūļa dēļ, kas visapkārt, – lai viņi ticētu, ka tu mani esi sūtījis.” To teicis, viņš varenā balsī sauca: “Lācar, nāc ārā!” Un mirušais iznāca – kājas un rokas tam bija saistītas saitēm un seja aptīta ar sviedrautu. Tad Jēzus ļaudīm sacīja: “Atraisiet viņu un ļaujiet viņam iet!”
Ar kādu nolūku mēs esam nākuši šorīt uz dievkalpojumu? Atzīmēt Mirušo piemiņas dienu vai Mūžības svētdienu? Daži no mums ir aizdedzinājuši svecīti, simboliski godinot kādu mīļu aizgājēju. Bet kāda ir mūsu noskaņa? Lielas bēdas par pazaudētām iespējām, par nepiepildītiem sapņiem, pazudušo mīlestību, vientulības izmisumu? Vai pateicīga sirds par svētīgiem kopā pavadītiem gadiem, skaistiem brīžiem ģimenes un draugu lokā, dziļā pārliecībā ka atkal redzēsim viņus Dieva valstībā. Mirušo piemiņas diena vai Mūžības svētdiena?
Ja esam atklāti paši ar sevi , tad šo rīt atzīmējam abus. Kā rūdītiem kristiešiem mums būt ar gavilēm jāsvin Mūžības svētdiena, jo Kristus mums ir solījis mūžīgo dzīvību Viņa dārzos. Tur atkal tiksimies ar mūsu iemīļotiem ģimenes locekļiem un tuviem draugiem. Bet mēs esam tikai cilvēki ar savām vajadzībām un iegribām. Mēs ilgojamies pēc intīmām sarunām, mīļiem glāstiem, interesantiem kopīgiem piedzīvojumiem. Dieva aizsaule ir tik tālu prom, nesaprotamā dimensijā. Cik ilgi būs jāgaida uz to svētlaimi? Ticība dejo ar šaubām, laimes sajūta vijas ar sērām un izmisumu.
1969. gadā iznāca klajā Šveices psiholoģes Kubler-Ross revolucionārais pētījums par nāvi. Viņa proponēja, ka pēc nāves cilvēka sērām ir pieci posmi – noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija, pieņemšana. Pirmā, nolieguma fāze ir parasti īsa, jo realitāte mums ir acu priekšā. Otrā fāzē, mēs dusmas tēmējam pret tuviniekiem, Dievu vai apkārtējiem apstākļiem. Tad mēs sākam kaulēties ar Dievu lai mainīt realitāti. Depresija rodas, kad saprotam, ka nāve, kā mēs to pieredzam un saprotam, ir neatgriezeniska. Uznāk raudas, sērojam, atsvešināmies no tuviniekiem. Tad, it kā pēdējā fāzē, mēs pieņemam, kas ir noticis un saprotam, ka dzīvei ir jāiet uz priekšu.
Lasījumā no Jāņa evanģēlija par Lācaru mēs redzam, kā māsas Marija un Marta atšķirīgi pieņem Lācara nāvi. Marija, garīgi noskaņotā māsa, iziet pretī Jēzum un krīt pie Viņa kājām un dusmās saka: “Kungs, ja tu būtu bijis šeit, tad mans brālis nebūtu nomiris.” Marta, praktiskā māsa, viņam saka: “Kungs, viņš jau ož, jo ir jau ceturtā diena.” Viņa jau ir pieņēmusi Lācara nāvi kā faktu un izliekas, ka ir samierinājusies ar to. Bet Bībeles autori saprot, ka sēru process neiedarbojās vienlīdzīgi abās māsās, pat ja tās piedzīvo iemīļoto nāvi vienlaicīgi. Dievs mūs saredz un saprot.
Šī svētdiena mums arī dod iespēju apskatīt mūsu domas par mirstību un mūžīgo dzīvību. Vai pilnīgi uzticamies Dievam, ka mums ir jau sagatavots mājoklis pie Viņa kopā ar mūsu mīļajiem? Vai šaubas māc mūsu sirdis un domas? Ir cilvēki, kurus mēs pazīstam, kas neapšaubāmi tic, ka Dievs mūs sagaida Viņa valstībā. Mūsu iemīļotā Anniņa Freimane, mūsu puķu meitene, bija viens tāds cilvēks, kura zināja, kas gaida aiz nāves robežas. Bērēm kā korāli viņa bija izmeklējusi bērnu vakarlūgšanu: “Nu es gribu gulēt iet.”
|
Nu es gribu gulēt iet, Tēvs slēdz manas acis ciet! Tavā acs lai nomodā Stāv pār manīm miedziņā! Tavās rokās došu es, Arī savus mīļos, Dievs Glabā lielus maziņus Lai tie Tavā mierā dus! |
Ja es šodien grēkojis, Citiem pāri darījis, Kristus dēļ piedodi, Bērnam mieru iedodi! Vājiem mieru dāvini, Visas asras noslauki, Zvaigznes lai no debess spīd, Kungs, uz kluso pasaulīt! |
Cik vienkārša un skaista saruna ar mūsu Kungu. Par uzticību Viņam, ka tas sargās mūs, gādās par mums, kaut esam bijuši grēcīgi. Mūsu rūpēm par cietējiem, kaut mēs viņus nepazīstam. Velme dusēt mūžīgi Dieva mierā. Skaista lūgšana, kad stājamies Dieva troņa priekšā. Tā bija nozīmīgi skaista pamācība mums no tīras, atklātas dvēseles.
Nāve un sēras ir neizbēgama daļa no cilvēka dzīves. Tās ir tik nozīmīgas daļas, ka pētnieki kā Kubler-Ross un citi, tos zinātniski apskata no visām pusēm. Bībelē ir stāsts pēc stāsta sākot ar Vecās Derības Mozus pirmās grāmatas līdz Jaunās Derības Atklāsmes grāmatas. Tai skaitā šīs dienas lasījums par to kā Marija un Marta uzņēma Lācara nāvi. Mums ir mantojums no uzticīgas draudzes locekles, kā skatīties uz nāvi – mūsu mīļie guļ tā Kunga klusā pasaulē.
Dievs zina, kāpēc šodien esam atnākuši uz šo dievkalpojumu. Mirušo piemiņas vai Mūžības svētdiena. Ir nozīmīgi, ka esat atnākuši. Viņš izzina mūsu sirdis. Kristus veldzē mūsu dvēseles, vienalga kurā sērošanas dejas tūrē atrodamies. Mēs varam sērot pēc aizgājēja un vienlaicīgi slavēt Dievu par Viņa lielo upuri mūsu labā. Par iegūto mūžīgo dzīvību kopā ar visiem ticīgajiem.
Jāatceras, Dieva lielais apsolījums:
“ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam!” Āmen.
Baiba Kļaviņa